1. Mozus grāmata 37. nodaļa

 

Gliks

 

Jaunā

1.

UN Jēkabs dzīvoja taī Zemē kur viņa Tēvs bij Svešinieks bijis iekš Kanāna Zemes.

1.

Bet Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē.

2.

Šie ir Jēkaba Radi: Jāzeps septiņpadesmits Gadus vec būdams ganija ar saviem Brāļiem tās Avis un tas Puisens bija ar Billas Dēliem un ar Silpas sava Tēva Sievu Dēliem un Jāzeps nese visu viņu niknu Slavu viņu Tēva priekšā.

2.

Un šis ir stāsts par Jēkaba cilti: Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem. Viņš bija vēl zēns un bija kopā ar Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem. Un Jāzeps izstāstīja viņu ļauno slavu tēvam.

3.

Un Israēls mīleja Jāzepu pār visiem saviem Bērniem jo tas bija viņam Vecumā dzimis un Viņš darija tam raibus Svārkus.

3.

Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm.

4.

Un viņa Brāļi redzeja ka viņu Tēvs to pār visiem saviem Brāļiem mīleja un ienīdeja to un ne vareja to mierigi bildināt.

4.

Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt.

5.

Tad ari sapņoja Jāzepam kāds Sapnis un tas pasacija to saviem Brāļiem tad ienīdeja viņi to vēl vairak.

5.

Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk.

6.

Un Viņš sacija uz tiem: Klausajt jele šo Sapni ko es esmu redzejs.

6.

Un viņš teica tiem: "Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju.

7.

Un redzi mēs sējam Kūliņus Laukā un raugi mans Kūliņš cēlās un stāveja un raugi jūsu Kūliņi apstājuši klanījās pret manu Kūliņu.

7.

Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārt stāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā."

8.

Tad sacija viņa Brāļi uz to: Ar tu valdidams pār mums valdisi? ar tu pār mums tādu Varu turēsi? un ienīdeja to vēl vairak pēc viņa Sapņiem un pēc viņa Stāstiem.

8.

Un viņa brāļi sacīja tam: "Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?" Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ.

9.

Un tam sapņoja vēl cits Sapnis un tas teice to saviem Brāļiem un sacija: Redz es esmu vēl citu Sapni redzejs un redzi ta Saule un tas Mēnes un vienpadesmits Zvaigznes paklanījās priekš manis.

9.

Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: "Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā."

10.

Un kad Viņš to savam Tēvam un saviem Brāļiem sludinaja apsauce to viņa Tēvs un sacija uz to: Kas tas par Sapni ko tu esi redzejs? Voj es un tava Māte un tavi Brāļi patiesi nāksim klanidamies priekš tevis pie  Zemes?

10.

Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: "Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?"

11.

Un viņa Brāļi skaude to bet viņa Tēvs paturēja šo Vārdu.

11.

Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā.

12.

Un viņa Brāļi gāje sava Tēva Lopus ganīt Siķemā tad sacija Israēls uz Jāzepu.

12.

Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sihemā,

13.

Redzi tavi Brāļi gana Siķemā? nāc ka es tev varu pie  tiem sūtīt un tas sacija: Redz še es esmu un Viņš sacija uz to:

13.

Israēls sacīja Jāzepam: "Vai tavi brāļi negana lopus pie Sihemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem." Un tas viņam atbildēja: "Es klausos."

14.

Ej jele lūko kā taviem Brāļiem klājās un kā Lopiem klājās un nes man Vēstus atpakaļ. Un Viņš sūtija to no Hebrona Ielejas un tas nāce uz Siķemu.

14.

Un viņš tam sacīja: "Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man." Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sihemu.

15.

Un viens Vīrs atrade to un raugi tas maldijās Laukā tad vaicaja to tas Vīrs sacidams: ko tu mekle?

15.

Viņu sastapa kāds vīrs, kad viņš, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: "Ko tu meklē?"

16.

Un tas sacija: es mekleju savus Brāļus pasaki man lūdzams kur tie gana?

16.

Un viņš atbildēja: "Es meklēju savus brāļus, saki man – kur viņi gana?"

17.

Tad sacija tas Vīrs: tie ir no šeienenes aizgājuši jo es esmu dzirdejis tos sakam: Iesim uz Dotamu un Jāzeps gāje saviem Brāļiem pakāļ un atrade tos Dotamā.

17.

Un tas cilvēks sacīja: "Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: iesim uz Dotanu." Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā.

18.

Un tie ieraudzija to no tāļenes un pirms tas tuvaki pie viņiem nāce sarunājās tie viņu nokaut.

18.

Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut.

19.

Un sacija viens uz otru: Redz še nāk tas liels Sapņotajs.

19.

Un viņi cits citam sacīja: "Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs!

20.

Un nu nāciet nokaujam mēs to un iemetam mēs to kādā Bedrē un sakam: Kāds ļauns Zvērs ir to aprījis tad redzesim mēs kas būs no viņa Sapņiem.

20.

Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem."

21.

Un Rūbens dzirdeja to un Izpestija to no viņu Rokas un sacija: ne kaujam mēs viņu zemē.

21.

Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: "Neatņemsim viņam dzīvību."

22.

Vēl sacija Rūbens uz tiem: Ne izleijiet Asini metiet viņu tanī Bedrē kas Tuksnesī ir un ne pie lieciet Rokas pie viņa ka Viņš to no viņu Rokām Izpestitu un savam Tēvam pārvestu.

22.

Un Rūbens viņiem sacīja: "Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa." To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ.

23.

Un kad Jāzeps pie  saviem Brāļiem nāce tad izvilke tie Jāzepam viņa Svārkus tos raibus Svārkus kas tam Mugurā bija.

23.

Un notika, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus – šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā,

24.

Un ņēme to un mete to Bedrē bet ta Bedre bija tukša un tur ne bija Ūdens iekšā.

24.

un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens.

25.

Pēc to apsēdās tie Maizi ēst un pacēle savas Acis un skatījās un redzi viens Ismaeliteru Pulks nāce Gileadas un viņu Kamieļi nese dārgas zāles Balzamu un Mires to nonest uz Egiptu.

25.

Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavānu tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti.

26.

Tad sacija Jūda uz saviem Brāļiem kas mums atlec ja mēs savu Brāli nokaujam un viņa Asini noslepjam.

26.

Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: "Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam?

27.

Nāciet lai mēs viņu tiem Ismaeliteriem pārdodam un mūsu Rokas pie viņa ne pie liekam jo Viņš ir mūsu Brālis mūsu Miesa un viņa Brāļi klausija tam.

27.

Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa." Un viņa brāļi tam paklausīja.

28.

Kad nu tie Vīri tie Midijaniteru Precinieki secen gāje izvilke tie to un uzcēle Jāzepu no Bedres un pārdeve Jāzepu tiem Ismāēliteriem par dividesmits Sudraba-Gabaliem un tie aizvede Jāzepu uz Egiptes-Zemi.

28.

Un garām gāja midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti.

29.

Un Rūbens atgriezās pie  tās Bedres un redzi tur Jāzepa neva Bedrē tad saplosija tas savas Drēbes.

29.

Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes.

30.

Un tas atgriezās pie  saviem Brāļiem un sacija: tas Puisens tur nevaid un es kur būs man palikt?

30.

Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: "Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?"

31.

Un tie ņēme Jāzepa Svārkus un nokave Āzi un apmērce tos Svārkus Asinī.

31.

Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs

32.

Un tie nosūtija tos raibus Svārkus un like tos savam Tēvam nonest un sacija: Šos esam mēs atraduši apraugi jele voj tie tava Dēla Svārki jeb ne?

32.

un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: "Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?"

33.

Un tas pazine tos un sacija: tie ir mana Dēla Svārki nikns Zvērs ir viņu aprījis saplosīt ir tas Jāzepu saplosijis.

33.

Un viņš tos pazina un sacīja: "Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis."

34.

Un Jēkabs pārplēse savas Drēbes un apvilke Maisu apkārt saviem Gurniem un bēdājās pēc savu Dēlu ilgu Laiku.

34.

Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ.

35.

Tad cēlās visi viņa Dēli un visas viņa Meitas to iepriecināt bet Viņš ne gribejās iepriecinajams un sacija: Es kļūšu bēdadams pie mana Dēla Bedrē un viņa Tēvs apraudaja to.

35.

Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: "Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!" Un viņa tēvs to apraudāja.

36.

Un tie Midijaniteri pārdeve to Egiptes-Zemē Potivaram ta Ķēniņa Varaus Kambar-Junkuram un Aumeisteram.

36.

Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam.

Nodaļa: Genesis

Birkas: