1. Mozus grāmata 27. nodaļa

 

Gliks

 

Jaunā

1.

UN tas notike kad Īzāks bij vec tapis un viņa Acis tumšas metušies ka Viņš labi ne redzeja tad aicinaja Viņš savu vecaku Dēlu Ēsavu un sacija uz to: Mans Dēls: Un tas atbildeja viņam: Redz še es esmu.

1.

Un notika, kad Īzāks bija palicis vecs un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka viņš vairs nevarēja redzēt, tad viņš ataicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un sacīja tam: "Mans dēls." Un tas viņam atbildēja: "Te es esmu!"

2.

Un Viņš sacija: Raugi jele es esmu vec tapis es ne zinu manas Miršanas Dienu.

2.

Un viņš sacīja: "Redzi, es esmu vecs palicis, un es nezinu, kad miršu.

3.

Ņem tad nu lūdzams tavus (strēlijama) Rīkus tavu Ķocori un tavu Stopu un aizeij Laukā un medi man kādu Medijumu.

3.

Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu.

4.

Un sataisi man gardus Virumus it kā es iecieniju un cel man tos priekšā tad es ēdišu ka tev mana Dvēseli svētī pirms es miršu.

4.

Gatavo man ēdienu, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu."

5.

Un Rebeka dzirdeja ko Īzāks uz savu Dēlu Ēsavu runāja un Ēsavs gāje uz Lauku gribedams kādu Medījumu medīt ka Viņš to ienestu.

5.

Bet Rebeka dzirdēja Īzāku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu.

6.

Un Rebeka runāja ar savu Dēlu Jēkabu: un sacija: Redz es esmu dzirdejsi tavu Tēvu uz tavu Brāli Ēsavu tā runājam un sakam:

6.

Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: "Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams:

7.

Atnes man vienu Medījumu un sataisi man gardus Virumus ka es ēsmu tad es tev svētīšu ta KUNGA Priekšā pirms es miršu.

7.

atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt יהוה priekšā, pirms es mirstu.

8.

Un nu mans Dēls paklausi manai Balsi iekš ta ko es tev pavēlu.

8.

Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu:

9.

Ej jele pie tām Avim un dabū man no turienes divi dižanus Āzīšus tad sataisišu es tos tavam Tēvam par gardiem Virumiem? it kā Viņš iecieni.

9.

ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk.

10.

Un tev būs tavam Tēvam priekša celt ka Viņš ēd un tev svētī pirms ka Viņš mirst.

10.

Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī."

11.

Tad sacija Jēkabs uz Rebeku savu Māti: Redz Ēsavs mans Brālis ir viens spalvains Vīrs un es esmu pliks.

11.

Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds.

12.

Taču mans Tēvs man aptaustīs tad būšu es viņa Acīs it kā Krāpnieks un uzvedīšu pār man Lāstu un ne Svētumu.

12.

Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai."

13.

Tad sacija viņa Māte uz viņu: lai tavi Lāsti uz manim paliek mans Dēls: klausi tikai manai Balsi un ej dabu man tos.

13.

Tad viņa māte atbildēja: "Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi mani un ej un dabū man."

14.

Tad nogāje Viņš un ņēme un atnese savai Mātei un viņa Māte sataisija gardus Virumus it kā viņa Tēvs tos iecienija.

14.

Un viņš aizgāja un ņēma, un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja ēdienu, kā viņa tēvam patika.

15.

Un Rebeka ņēme Ēsava sava vecaka Dēla krāšnākās Drēbes kas taī Namā bija un apvilke tās Jēkabam savam jaunakam Dēlam.

15.

Un Rebeka paņēma Ēsava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam.

16.

Un tās Kazlēnu Ādas aplike ta apkārt viņa Rokām un apkārt viņa Kakla Plikumu.

16.

Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu.

17.

Un viņa deve tos gardus Virumus un to Maizi ko viņa bij sataisijsi Jēkaba sava Dēla Rokā.

17.

Un viņa lika Jēkaba, sava dēla, rokās ēdienu un maizi, ko bija gatavojusi.

18.

Un Viņš nāce pie  sava Tēva: un sacija: Mans Tēvs un tas sacija: še es esmu kas esi tu mans Dēls?

18.

Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: "Mans tēvs." Un tas atbildēja: "Te es esmu. Kas tu esi, mans dēls?"

19.

Tad sacija Jēkabs uz savu Tēvu: Es esmu Ēsavs tavs Pirmdzimtajs es esmu darijis it kā tu uz man esi runājs Celies lūdzams apsēdies un ēd no mana Medījuma ka man tava Dvēsele svētī.

19.

Un Jēkabs sacīja savam tēvam: "Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es esmu darījis, kā tu man sacīji. Celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt."

20.

Tad sacija Īzāks uz savu Dēlu kas ir tas ka tu to tik drīz esi atradis mans Dēls? un tas sacija: tas KUNGS tavs Dievs like man to sastapt.

20.

Un Īzāks sacīja savam dēlam: "Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?" Un viņš atbildēja: " יהוהtavs Elohim, man lika to dabūt."

21.

Tad sacija Īzāks uz Jēkabu: Nāc jele šur ka es tev aptaustu mans Dēls aridz tu esi tas pats mans Dēls Ēsavs jeb ne.

21.

Tad Īzāks sacīja Jēkabam: "Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne."

22.

Un Jēkabs pie gāje pie sava Tēva Īzāka un Viņš aptaustija to un Viņš sacija: ta Bals ir Jēkaba Bals bet tās Rokas ir Ēsava Rokas.

22.

Un Jēkabs tuvojās savam tēvam Īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: "Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas."

23.

Un Viņš ne pazine to jo viņa Rokas bija spalvaiņas it kā viņa Brāļa Ēsava Rokas un Viņš svētija to.

23.

Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēsava rokas. Un viņš to svētīja.

24.

Un Viņš sacija: Esi tu tas pats Ēsavs mans Dēls un tas sacija: Es esmu tas.

24.

Un viņš sacīja: "Vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs?" Un viņš sacīja: "Es tas esmu."

25.

Tad sacija Viņš: Cel man to priekšā ka es no tava Medijuma ēsmu mans Dēls tādēļ ka mana Dvēsele tev svētī un tas cēle viņam priekšā un Viņš ēde un tas atnese viņam Viņu un Viņš dzēre.

25.

Tad viņš sacīja: "Cel man to priekšā, lai es varu ēst no medījuma, mans dēls, ka varu tevi svētīt." Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra.

26.

Un viņa Tēvs Īzāks sacija uz to: Nāc jele šur un skūpsti man mans Dēls.

26.

Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: "Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls."

27.

Un Jēkabs pie gāje un skūpstija viņu un Viņš saode viņa Drēbju Smaržu un svētija to: Un Viņš sacija: Redz ta Smarža mana Dēla ir kā ta lauka Smarža ko tas KUNGS svētījis ir.

27.

Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: "Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko יהוה ir svētījis.

28.

Lai tad Dievs tev dod no tās Debes Rasas un no tās Zemes Treknuma un daudz Labibas un Vīna.

28.

Lai tad Elohim dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna.

29.

Ļaužu Pulki lai tev kalpo un Ļaudis lai klanījās priekš tev esi viens KUNGS pār taviem Brāļiem un tavas Mātes Bērni lai priekš tev klanījās nolādēts lai ir kas tev nolād un kas tev svētī tas lai ir svētīts.

29.

Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī."

30.

Un kad Īzāks pabeidze Jēkabu svētīt un Jēkabs tik bij izgājis no sava Tēva Īzāka tad nāce Ēsavs viņa Brālis no savas Medīšanas.

30.

Un, tikko Īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva Īzāka, tā Ēsavs, viņa brālis, nāca no savām medībām.

31.

Un tas sataisija arīdzan gardus Virumus un nese tos savam Tēvam priekšā un sacija uz savu Tēvu: Celies mans Tēvs un ēd no tava Dēla Medījuma tapēc ka tava Dvēsele man svētī.

31.

Un arī tas sagatavoja ēdienu, nesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: "Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt."

32.

Tad sacija Īzāks viņa Tēvs uz to: kas esi tu? un tas sacija: es esmu tavs Dēls tavs Pirmdzimtajs Ēsavs.

32.

Tad viņa tēvs Īzāks tam sacīja: "Kas tu esi?" Un viņš sacīja: "Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs."

33.

Tād iztrūcinājās Īzāks ar Pārbījašanu varen ļoti un sacija:Kas? kur tas Medinieks kas man jau atnese un es esmu ēdis no visa pirms tu esi nācis un es esmu viņu svētījis tas arīdzan svētīts būs.

33.

Tad Īzāks izbijās bez mēra un sacīja: "Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts."

34.

Kad Ēsavs sava Tēva Vārdus dzirdeja izsaucās tas lielā Saukšanā un noskume pārlieku un sacija uz savu Tēvu svētī man arīdzan mans Tēvs.

34.

Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: "Svētī arī mani, mans tēvs."

35.

Un Viņš sacija: Tavs Brālis ir nācis ar Viltu un tavu Svētumu paņēmis.

35.

Un viņš sacīja: "Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību."

36.

Un tas sacija: Tiešam top viņa Vārds Jēkabs nosaukts ka tas nu man otru reizi apakš Kājām minis manu Pirmdzimtibu ir Viņš ņēmis un redzi nu ņem Viņš manu Svētumu un tas sacija: Nedz esi tu vēl vienu Svētumu priekš man atlicinajis?

36.

Tad Ēsavs sacīja: "Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību." Un tas teica: "Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?"

37.

Un Īzāks atbildeja un sacija uz Ēsavu: Redz es esmu viņu par Kungu cēlis pār tev un visus viņa Brāļus esmu es viņam par Kalpiem licis ar Labibu un Viņu esmu es viņu apgādajs ko būs man tad tev darīt mans Dēls?

37.

Un Īzāks atbildēja un sacīja Ēsavam: "Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem viņa brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris; bet tev? Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?"

38.

Un Ēsavs sacija uz savu Tēvu: Ir tad tev tikai viena pati Svētīšana mans Tēvs? svētī man arīdzan mans Tēvs un Ēsavs pacēle savu Balsi un raudaja.

38.

Un Ēsavs sacīja savam tēvam: "Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs." Un viņš pacēla savu balsi un raudāja.

39.

Tad atbildeja Īzāks viņa Tēvs un sacija uz to: Raugi tie Zemes Treknumi būs tev par Mājas-Vietu un no tās Debes Rasas (būs tev svētītam būt).

39.

Tad viņa tēvs Īzāks atbildēja un sacīja viņam: "Redzi, bez zemes treknuma būs tava apmešanās vieta un bez debess rasas no augšienes.

40.

Un no tava Zobiņa tu dzīvosi un kalposi tavam Brāļam un tas notiks kad tu arīdzan valdisi kad noplēsisi tu viņa Jūgu no tava Kakla.

40.

No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla."

41.

Un Ēsavs nīdeja to Jēkabu tās Svētīšanas dēļ ar ko viņa Tēvs to bij svētijis un Ēsavs sacija savā Sirdi gan drīz nāks manam Tēvam Bēdu-Dienas jo es nokaušu savu Brāli Jēkabu.

41.

Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: "Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu."

42.

Un Rebekai tape šie Vārdi Ēsava sava lielaka Dēla pasaciti un ta nosūtija un aicinaja Jēkabu savu mazāku Dēlu un sacija uz to: Redzi tavs Brālis Ēsavs priecājās uz to: tev nokaut.

42.

Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: "Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut.

43.

Un nu mans Dēls klausi manu Balsi celies bēdz uz Lābanu manu Brāli Hāranā.

43.

Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu.

44.

Un mīti pie viņu kādu Brīdi tiekams tava Brāļa Bardzība mitējās.

44.

Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norimst,

45.

Tiekams tava Brāļa Dusmiba no tevim nostājās un Viņš to aizmirst ko tu viņam darijis esi tad sūtīšu es un ņemšu tev no turienes kādēļ būs man jūs abejus vienā Dienā pavest?

45.

kamēr tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?"

46.

Un Rebeka sacija uz Īzāku: Es esmu apnikusi dzīvot Heta Meitu dēļ ja Jēkabs vienu Sievu ņem no Heta Meitām it kā šis ir no tām Meitām šās Zemes kam tiktu man vairs dzīvot.

46.

Un Rebeka sacīja Īzākam: "Man ir apnicis dzīvot Heta meitu tuvumā. Ja Jēkabs arī ņem sievu no Heta meitām, šīs zemes meitām, kam tad man vairs dzīvot?"

Nodaļa: Genesis

Birkas: